Nākamajā dienā mēs pamodāmies, drebinoties izlīdām no telts, notiesājām mīļāko putru un laidām pie uzraugiem. Jauka meitene mums pastāstīja, kas un kā te apkārt, un galu galā mēs izvēlējāmies maršrutu uz vulkāna krāteri, kurā bija izveidojies ezers ar forelēm. Šo vietu sauc Ljotipollur, tas ir, Neglītā Peļķe. Mums vajadzēja ieklausīties šajā nosaukumā, kas nesolīja neko labu, bet ak vai.
Panks, kā parasti, bremzēja un uzmeta lūpu uz pasauli un mani, tāpēc es pa ceļam atradu šveiciešus un risināju ar viņiem nesteidzīgas sarunas, kādu man ar brāļiem tūristiem bija neskaitāmi daudz. Saturu es jums lāgā nepārstāstīšu, atceros tikai to, ka bieži apspriedām lingvistiskus jautājumus. Kā izrādījās, vācu valoda Austrijā, Šveicē un Vācijas zemēs dažkārt atšķiras tik ļoti, ka šo reģionu iedzīvotāji pat nevar viens otru saprast.
Frostadavatn ezers, ja nemeloju
[vairāk]
Riteņbraukšana Islandē - 6. diena
EveryTrail - Atrodi labākos pārgājienus Kalifornijā un citur
Panorāma nomācoša, bet grandioza
Pa ceļam iemetām aci sausā krāterī
Bet krāteris ar ezeru gan neiespaidoja
Vismaz nogāzēm krāsa ir jocīga
Visur lavas lauki
Pārgājiens mūs neiespaidoja, tur varēja aizbraukt arī ar velosipēdu, par ko Andrejs man izēda visas smadzenes. Tas fakts, ka, ejot uz otru pusi, reizēm pat kājām ir grūti uzrāpties, viņu nemaz nedara bažīgu.
Galu galā nometnē mēs atgriezāmies dienas vidū, un mums vēl atlika laiks pastaigai. Diemžēl tieši šeit tie paši pelēkzilie mākoņi, kurus jums bija laime vērot iepriekšējos fotoattēlos, kārtējo reizi nolēma pārbaudīt haikeru membrānas apģērbu, nogāžoties pār viņiem ar vidēja mēroga gāzienu, kas vēlāk norima līdz nelielam lietutiņam.
Haikeru, starp citu, nometnē bija nospiedošs vairākums, bet velosipēdistu gandrīz nebija. Jo tieši no šejienes sākas slavenā Laugavegura (Laugavegur) taka, ko sauc tieši tāpat kā Reikjavīkas centrālo iepirkšanās ielu.
Riteņbraukšana Islandē - 6.b diena
EveryTrail - Atrodi labākos pārgājienus Kalifornijā un citur
Pēc pusdienām lietus nerimās, bet iet vajadzēja mūsu mūžīgā iemesla dēļ: ja reiz esam atbraukuši, tad jābauda. Šoreiz, šķiet, tā bija kļūda. Nepaspējām ne kilometru noiet no nometnes, kad nelabvēlīgie laikapstākļi manāmi pieņēmās spēkā. Mana membrānas jaka, kas līdz tam turējās braši, neizturēja tādu spiedienu, un pēc pusstundas vai stundas es kļuvu kā pele no “Alises Brīnumzemē”, kura peldēja Alises asaru peļķē.
Mēs gājām pāri līdzenumam, ko tūkstošos gabalu bija sadalījušas no kalniem plūstošās straumes
Pēc smilšu vētras ceturtajā dienā man šķita, ka lietus — tas ir štrunts
Islande rotaļājoties pārliecināja mani par pretējo
Atkal briesmīgs vējš, bet tu esi caurcaurēm slapjš
Te vajadzēja nogriezties, lai nokļūtu kaut kādos slavenos termālajos laukos
Bet es atkal kļūdījos, pārāk jau nu stipri biju dabūjis trūkties
Čāpo pāri līdzenumam, lēkā pāri strautiem
Simto reizi domā — kāpēc esmu šeit?
Bet atbilde ir viena
Ja vari kaut ko izdarīt — ir jādara
Jo, lielos vilcienos, dzīvē nekas cits jau nepastāv
Kā tikai mokas, kas mijas ar retiem laimes un skaistuma mirkļiem
Turklāt pēdējie pastāv tikai, pateicoties kontrastam ar pirmajām
Tur viss bija saprotami un vienkārši, lai gan vietām smagi
Bet te ir jādzīvo tālāk
Būvēt dzīvi no nodzīvotām dienām
Un nekas nav saprotams, un nekas nav vienkārši
Bet dzīvot vajag
Citas iespējas nebūs
Tāpēc mēs tipinājām cauri ledainām šausmām, gāzienam un vējam, kas teju pūta mūs lejā
Un domājām: “Kaut tikai tiktu līdz nometnei, un tad jau kaut kā karstajā avotā”
Tā arī notika
Atliek vien piebilst, ka tur augšā no aukstuma, slapjajām drēbēm un vēja bija tik neizturami, ka varēja pat mēroties ar tām vētrām, kad biju vismaz silti ģērbies. Paciesties jau esmu gatavs lietas labā, taču, kad no kalna redzi glābēju helikopteru, kas nolaižas kempingā, pārāk viegli prātā iezogas doma, ka pēc šādiem meteoapstākļiem tas atlidos vēlreiz — pakaļ tev.
Avotā mēs, protams, ielīdām un sēdējām tur kādas trīs stundas, bet agri vai vēlu pienāk brīdis, kad ir jākāpj ārā un jāiet ledainā dušā, jo nav vajadzīgā monētu daudzuma — aizmirsām izmainīt pie uzraugiem.
Pēc tam atklājas, ka drēbes lielākoties ir slapjas, un silti apģērbties vairs nesanāks. Guļammaiss ir pārāk plāns, un bez drēbēm visu nakti modīsies no aukstuma, kā jau iepriekš aprakstīju.
No rīta piecelies, visu ķermeni lauž no noguruma, bet lietū jāvāc telts, jāmazgā zobi un jāmeklē nedaudz apžuvušās, bet joprojām slapjās drēbes starp pūļiem drūmo saprāta, vai drīzāk tā trūkuma, brāļu.
Izrādās arī, ka velti esi iebāzis savas pauneles aiz plānā, nedaudz siltā radiatora — jo atejas, radiatorus un vispār visu apkārtējo no rīta ar ūdeni no šļūtenes, nedaudz samiedzot acis no šļakatām, mazgā uzraugi gumijas zābakos.
Visu šo laiku tev ir ļoti auksti, jo temperatūra aiz borta ir knapi 10 grādi, un no debesīm atkal gāžas visuresošais ūdens. Aiz izmisuma gribas iet uz infocentru pakrist uz nerviem uzraugiem, tur vismaz var sasildīties. Ideja, starp citu, ir laba, jo viens no viņiem pats ir velosipēdists un var pateikt, vai mūsu plāns ir reāls, cik priekšā braslu, kur var pārnakšņot un kur iespējams šķērsot upi, bet kur ne.
Šī diena un rīts bija morāli tik smagi, ka pat mana stūrgalvība padevās, un es nolēmu, ka tādās aukstās un slapjās vietās kā Islande nākotnē vairs nevajadzētu rādīties. Taču, kā māca jogā, domas ir kā mākoņi, tās nāk un iet. Toreiz šķita, ka tā ir pilnīga elle, bet tagad sajūtas ir notrulinājušās. Sēdi un domā — nu kas tad tur tāds, vienkārši auksti un slapji, tīrais nieks, salīdzinot ar
Pāries arī tas.